Pavisam atšķirīga improvizācija

Lielākajā daļā gadījumu, kad Latvijā dzird pieminām improvizācijas teātri, cilvēki tūdaļ domā tikai par vienu tā formu – to, kura ietver izklaidējošu humoru un varbūt vēl vieglu pasmiešanos par ikdienas problēmām. Tomēr eksistē arī pavisam atšķirīgas šī skatuves mākslas veida formas.

Džerijs Šterns, improteatris.lv

Kā piemēru augstāk minētajam var minēt, piemēram, Latvijā tāpat jau ievērotu formu – improvizācijas teātra tehniku lietošanu karjeras veidošanas treniņos. Līdzīgi paņēmieni tiek lietoti arī psihoterapijā. Taču retais teātris jūtas tik spēcīgs, lai arī uz plašai sabiedrībai pieejamas skatuves nestu “nopietno improvizāciju” – jo izaicinājums ir tiešām liels, jāspēj pārliecināt skeptiskais skatītājs. Esmu redzējis tādus mēģinājumus humora improvizācijas izrāžu ietvaros, un visbiežāk pēc skatītāju reakcijas tie nav vairs turpināti, lai cik lieliski būtu… Protams, ir teātri, kas šādas tehnikas iedzīvina pavisam veiksmīgi, taču tie parasti nepozicionē sevi kā improvizācijas teātrus, bet gan strikti kā eksperimentālos.

Runājot par atšķirīgām improvizācijas formām, še ļoti gribas pieminēt tālajā 1975. gadā izveidoto stilu “Playback Theatre” (tā teikt, atskaņošanas teātris), kura pamats ir cilvēku dzīvesstāstu izspēle pēc dalībnieku vai skatītāju ieteikumiem. Parasti tiek spēlēta improvizācijas garā forma, un improvizatori saskaņā ar sākotnējām norādēm pamazām iesaistās spēlē kā dažādas personas no konkrētā tēla pagātnes un ikdienas. Šī stila pārstāvji darbojas vienotā tīklā, kas izpleties pa visiem kontinentiem, organizē starptautiskus festivālus un pat konferences.

Vēl viens tiešām interesants piemērs, manuprāt, ir pagājušā gadsimta 60-ajos gados attīstītais stils “Theatre of the Oppresed” (apspiesto teātris), kas ir vienojošais apzīmējums vairākām improvizācijas formām, kuras vērstas uz pilnīgu robežu nojaukšanu starp aktieri un skatītāju, “izrādes” gaitā skatot objektīvo un subjektīvo realitāti – līdz pat sarežģītām sociālām un politiskām problēmām, to risinājumu meklējumiem. Šādi eksperimenti gan pie mums arī ir bijuši vērojami, taču nav kļuvuši par regulāriem, lai arī reizēm šķiet, ka tieši Latvijā šāda teātra forma, kurā ikkatram beidzot ir iespēja izteikties, būtu sasodīti noderīga – gandrīz kā masu psihoterapija.

Protams, lielākā problēma šādu improvizācijas formu iedzīvināšanā Latvijā ir fakts, ka nomācoši lielākā improvizatoru daļa ir gados jauni cilvēki, kuriem šādam darbiņam nepietiek ne pieredzes, ne izglītības. Jo lielie, sabiedriski un politiski pieredzējušie onkuļi un tantes biežāk iet spēlēt teātri pa taisno uz priekšvēlēšanu kampaņām, pašvaldībām, ministru kabinetiem un parlamentiem 🙂 Un tad jau parasti vairs ne skatītāja izklaidei vai sabiedrības izglītošanai…

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *