Baumošana – vai tas ir labi?

Bieži vien gadās, ka aina, kura norisinās uz skatuves, šķietami iestrēgst – stāv uz vietas, skatītāji jau pārdomā, vai neaiziet pēc kārtējā alus. Tādi brīži spēlētājiem sagādā lielas mokas un svīšanu un liek izmisīgi meklēt līdzekļus, kā etīdi izglābt, padarīt saistošu. Ļoti bieži šādas situācijas cēlonis ir “baumošana” – un es tūlīt pastāstīšu sīkāk, kas tas ir.

Viesturs Vizulis, Rīgas Improvizācijas teātris

Baumošana ir oficiāls jēdziens improvizācijas teātrī, kura pirmautoru, protams, nezinu (visdrīzāk, tas būs bijis teātra sporta pamatlicējs Kīts Džonsons). Baumot uz skatuves nozīmē runāt par notikumiem, kuri risinājušies pagātnē vai risināsies nākotnē, pārspriest lietas, kuras neattiecas uz spēlētāju savstarpējām attiecībām. Runāt par priekšmetiem, blakus sīkumiem, kuri nevienam no improvizatoriem neizraisa personisku attieksmi vai nav svarīgi. Stāstīt kādu joku, kas ir smieklīgs un mājās izdomāts, bet neattiecas uz skatuves notikumiem. Tā kā tā ir kādreiz bijusi arī manis paša raksturīgākā kļūda, mēģināšu izdomāt pāris piemērus.

Piemērs Nr 1. (kliedzoša baumošana)
darbojas tēvs un dēls
Dēls -… un tad vakar es izeju no veikala un redzu, ka manu suni sit! Tas bija gandrīz kā toreiz 85. gadā, kad mamma iekrita smirdīgajā dīķī. Toreiz viņa pirmo reizi bija piedzērusies, un es uzzināju, ka arī sievietēm uz kājām aug spalvas…
Šajā brīdī monologs pārtrūkst un improvizatori attopas, ka uz skatuves ir arī tēvs. Ko viņam darīt? Atbildēt konstatējoši?
Tēvs – Jā, tas bija manas dzīves smieklīgākais brīdis.
Vai varbūt atbildēt ar jaunu joku:
Tēvs – … Tu jau pats arī, dēls, biji piedzēries.

Piemērs Nr. 2 (ne tik kliedzoša baumošana)
darbojas vīrs un sieva (par definēšanas problēmām nākamreiz)
Vīrs – Gribas ēst.
Sieva – Man arī vispār gribas.
Vīrs – Varētu uzcept olas.
Sieva – Jā, davai… (rīkojas ap pannu) Cik Tev vajag?
Vīrs – Divas.
Sieva – Nu tad es sev arī uzsitīšu divas.
Vīrs – Tev taču olas negaršo.
Sieva – Kā negaršo?
Vīrs – Tu pati man teici.
Sieva – Nekad tā neesmu teikusi.
Vīrs – Žēl, ka RIMi nepārdod mazās baložu oliņas.

Šāda veida dialogam nebūtu nekādas vainas, ja to runājot, ar izteiksmīgu ķermeņa valodu tiktu raksturotas laulātā pāra attiecības, sapņi, problēmas, nesaskaņas. Taču, ja tā ir tikai tērzēšana, tad skatītājam jau pēc trešā teikuma ir garlaicīgi.

Piemērs Nr.3 (arī baumošana)
darbojas medmāsa un traumēts karavīrs:
Medmāsa – Kur Jums sāp?
Karavīrs – Šeit (rāda vēderu).
Medmāsa – Jāgriež un jāskatās.
Karavīrs – Grieziet ātrāk.
Medmāsa – Ārprāts, tur iekšā ir tārpi!
Karavīrs – Kaut kas taču man bija jāēd.
Medmāsa – Es tūlīt vemšu…

Arī šeit nenotiek personisks kontakts starp abiem iesaistītajiem. Skatītājiem noteikti vairāk interesē cilvēki nekā kuņģa satura, jo īpaši, ja tas neiespaido medmāsas dzīvi.

Baumošanas galvenās sekas:

1. Skatītāju garlaikotība
2. Traucēta notikuma rašanās iespēja
3. Risks, ka improvizē runājošās galvas un ainai nav nekāda dinamikas, kustību un vides
4. Izmisuma vadīti neveikli joki
5. Ainu vienveidība
6. Notikumi nav svarīgi un saistoši, tiek spēlēts uz zemām likmēm.

Zāles pret baumošanu:

Lai arī improvizācijas gadu gaitā esmu apzinājies dažus paņēmienus pret baumošanu, pilnībā no tās izvairīties neizdodas. Un diez vai izdosies, jo baumošana ir ļoti dabisks uzvešanās veids uz skatuves.

1. Spēlēt par sev pazīstamām personiskām, intīmām sajūtām. Šajā gadījumā skatītājs jutīs, ka līdzīgas lietas var notikt viņa pasaulē, un līdzpārdzīvos notikušo (piemēram, atklāti spēlēt par sev saprotamo – iemīlēšanos, dusmām, aizkaitināmību, bezcerību, greizsirdību, īgnumu). Protams, tas prasa drosmi un atklātību.

2. Izdomāt un turēt prātā varoņa īsto mērķi un vajadzību – it kā cept olas, bet ar intonācijām mēģināt izcīnīt mantojumu.

3. Nesteigties – bieži vien, uznākot uz skatuves, gribas ātri sākt kaut ko runāt, un rodas liels baumošanas risks. Skatītājiem nevajag steigu; ja aktieri paskatīsies viens otram acīs un atradīs kopēju emociju, aina būs baudāmāka, un skatītājs ir pacietīgs – klusuma pauzē viņš mēģinās saprast, kas starp varoņiem notiek.

4. Skatīties acīs partneriem – ir daudz grūtāk baumot, ja droši skatāmies kolēģu acīs un meklējam tur izjūtu nokrāsas. Tas daudz ātrāk aizved uz loģisku notikumu.

5. Aktīvi darboties dotajā vidē – stāvēšana uz vietas arī veicina baumošanu un nepiederas teātrim. Vienīgi jāatceras, ka mazgājot grīdu, skatītājam nevajag informāciju par grīdu vai lupatu. Aktieriem vēlams mazgāt, bet runāt par kaut ko dzīvei svarīgu.

6. Spēlēt savā starpā – ar šo punktu rezumēju iepriekšējos. Īsi sakot, palīdzība jāmeklē sevī, nevis priekšmetos, smieklīgos pagātnes notikumos vai šokējošos krūšturos. Konflikts jāmeklē sevī. Un tam jābūt personiski svarīgam, pa īstam personiski svarīgam.


3 atbildes uz Baumošana – vai tas ir labi?

  1. aldis says:

    (kliedzoša baumošana)
    Piemērs Nr 1. (kliedzoša baumošana)
    darbojas tēvs un dēls
    Dēls -… un tad vakar es izeju no veikala un redzu, ka manu suni sit! Tas bija gandrīz kā toreiz 85. gadā, kad mamma iekrita smirdīgajā dīķī. Toreiz viņa pirmo reizi bija piedzērusies, un es uzzināju, ka arī sievietēm uz kājām aug spalvas…
    Šajā brīdī monologs pārtrūkst un improvizatori attopas, ka uz skatuves ir arī tēvs. Ko viņam darīt? Atbildēt un iedot attieksmi – mans variants:
    Tēvs – Jā, dēls, tā tu arī māti ne reizes slimnīcā neapciemoji.

    Tēvs – tavu suni sita un tev tas bija sāpīgi, vakar kad tu man atcirti man bija tāda pati sajūta

  2. noname says:

    tik pozitīvi piemēri…

  3. aldis says:

    Pozitīvs piemērs – Tēva atbilde: tagad dēls tu redzi cik tā dzīve ir interesanta un notikumiem bagāta un arī tu drīz būsi bagāts, jo es saņēmu ziņu no tavas mātes. Viņa ir vinnējusi loterijā!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *